Lipša, Ineta. Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939 / Ineta Lipša ; rec.: Vita Zelče, Aleksandrs Ivanovs, Kaspars Zellis ; LU Latvijas vēstures institūts. – Rīga : Zinātne, 2014. – 622 lpp. : il., diagr. – Bibliogrāfija: [581.]-602. lpp. un zemsvītras piezīmēs, personu rādītājs: [603.]-613. lpp. – Teksts latviešu valodā, kopsavilkums angļu valodā.
Par monogrāfijā publicētā pētījuma rezultātiem man bija iespēja runāt starptautiskā zinātniskā konferencē “War, Revolution and Freedom: the Baltic Countries in the 20th Century”, kas 2014. gada oktobrī notika Stenforda universitātē ASV.
“Pētījums vēstī par to, kā iedzīvotāji Latvijā no Pirmā pasaules kara līdz Otrajam pasaules karam pieredzēja ‘pareizo’ un ‘nepareizo’ seksuālo uzvedību – no pretējā dzimuma seksualitātes līdz viendzimuma seksualitātei, kā attiecīgajos priekšstatos ietvēra miesu un mīlestību, bet uzvedībā – kultūras ieradumus no ‘meitās iešanas’ līdz prostitūcijai. Darbā analizēta arī viņu pieredze laulības, tās reformēšanas un šķiršanas lietās, seksuālo zināšanu komunikācijā un reproduktīvo prakšu ieteikšanā, kā arī tiek atklāti centieni šos dažādos seksualitātes aspektus disciplinēt vai liberalizēt.”
Recenzijas
Satori. Pauls Bankovskis: Karš, ballīte un kārtīga klope.
Latvju Teksti. Latvju tikumi un netikumi.
Izdevuma atvēršanas svētki
LU Bibliotēka. Inetas Lipšas monografijas atklāšana Bibliotēkā Kalpaka bulvārī.
-
- Manu zinātnisko darbu gan maģistrantūrā, gan doktorantūrā vadīja profesors Aivars Stranga. Monogrāfijas prezentācijā beidzot varu viņam pateikt arī publisku paldies nozares profesionāļu klātbūtnē.
Intervija ar Dr.hist. Inetu Lipšu:
– Kā radās doma, iecere par grāmatas ”Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939” rakstīšanu?
Tas notika pakāpeniski, kā mēdz teikt, studiju procesa gaitā. Vispirms rakstīju maģistra darbu par Latvijas valsts politiku azartspēļu un prostitūcijas jautājumos no 1918. līdz 1940. gadam. Pēc tam doktora darbam izvēlējos tēmu „Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918-1940”, kas aptvēra jau krietni plašāku sociālo parādību loku, ko starpkaru Latvijas sabiedrība uztvēra kā sabiedriskajai tikumībai piederošu. Tajā ietilpa ne tikai azartspēļu un prostitūcijas problemātika, bet arī alkoholisms, cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, ubagošana, narkomānija, pornogrāfija, abortu jautājums. Šos sociālās vēstures fenomenus tad arī aprakstīju klasiskā, pozitīvisma manierē, lai būtu piefiksēts, kas, kad, kāpēc ir noticis un ko cilvēki par to teikuši, un lai vajadzības gadījumā interesentiem būtu pieejami šie fakti. Bet monogrāfija ir faktiski jauns pētījums, kurā no disertācijas palika tikai kādi 20%, jo es izvēlējos iztirzāt tikai seksualitātes un sociālās kontroles problemātiku, paplašinot pētījuma hronoloģiju, kurā iekļāvu Pirmo pasaules karu.
– Varbūt Jums bija kādi interesanti notikumi grāmatas tapšanas laikā?
No atbildes par ieceri ir nojaušams, ka grāmata ir tapusi vairākus gadus, varētu pat teikt, daudzus gadus. Jo maģistra darbu es aizstāvēju 2004. gadā, bet doktora disertāciju 2009. gadā, kamēr monogrāfija iznāca tikai 2014. gadā. Tātad desmit gadi, kas ir pietiekami ilgs laiks, lai būtu noticis daudz kas. Tagad grūti atcerēties. Bet vislielākais mans pārsteigums bija atklājot transdzimtes personu pagātni. Man izdevās konstatēt vismaz septiņu cilvēku salīdzinošo izvērstus stāstus, kuri bija dzimuši kā viens dzimums, bet pieauguši izvēlējās dzīvot kā otrs dzimums. Seši no viņiem bija sievietes, kas dzīvoja kā vīrieši. Divi no viņiem bija pat laulājušies. Zinot šos faktus, Latvijas nacionālā arhīva Latvijas vēstures arhīvā varēju mēģināt dzīt rokā lietas. Un man tās izdevās atrast.
– Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai taptu šī grāmata?
Materiālu vākšana notika līdz pat pēdējam brīdim – tie ir jau minētie desmit gadi. Bet pati uzrakstīšana bija garumā izstiepta, jo 2013. gadā neizdevās atrast finansējumu izdošanai. Bet Jūs jau varat iedomāties, ka pat ja manuskripts uzrakstīts, prāts turpina darboties pie vecās tēmas. Un tad bija tā, ka es sāku pārrakstīt, papildināt precizēt tajos brīžos, kad bija laiks. Rakstīšanas process izstiepās divu gadu garumā, bet norisinājās kampaņveidīgi. Piemēram, mēnesi intensīvi raksti, tad ir citi darbi, kas jāizdara un uz pāris mēnešiem manuskripts tiek atstāts malā. Tad atkal pieķeries, atkal noliec malā. Tāda ir reālā dzīve.
– Kādas Jums ir sajūtas pēc grāmatas uzrakstīšanas?
Nav nekādu īpašu sajūtu. Kolīdz grāmata tika izdota, es par to pārstāju domāt. Tagad, kad dažreiz ir šis tas jāpastāsta par izpētīto, pašai jāieskatās grāmatā, lai atsauktu atmiņā, ko esmu uzrakstījusi.
Latvijas Avīze. Sajūtamā vēsture . Saruna ar emociju un seksualitātes pētnieci Inetu Lipšu.