Dr.habil.phys., prof. Māris Ozoliņš par publikāciju:
“Cilvēka redzi pētīt – tas ir liels izaicinājums ikvienam pētniekam. Vaicāsiet kāpēc? Cilvēki nav bumbiņas, kuras veidotas no viena materiāla, un ir tikai ar atšķirīgu diametru. Cilvēku ietekmē ikviens ārējais faktors un arī viņa iekšējie faktori. Kā zināms, tad cilvēkam ir divas acis, kas palīdz mums uztvert telpu. Taču ne vienmēr telpas uztverē ir vajadzīgas divas acis. Ir nosacījumi, kas palīdz mums uztvert attālumus jeb telpas dziļumu. Taču tiek pētīta arī parādība, ko pilnībā nevar izskaidrot tikai no attēlu uztveres optikas puses, nedz arī tikai no redzes fizioloģijas puses. Šī parādība izpaužas šādi: aplūkojot uz plaknes krāsainu attēlu, mums brīžam rodas sajūta, ka tas ir telpisks. Proti – dažādas krāsas saturoši objekti atrodas dažādā telpas dziļumā. Piemēram, kartē zilā krāsā attēlotās upes peld virs zaļajiem mežu masīviem, vai arī otrādi. Melnie, krāsu nesaturošie lielceļi vai dzelzceļi arī neatrodas vienā plaknē ar visu krāsaino informāciju. Par to, ka tam nav tikai optikas (dažādas krāsas objekti nefokusējas vienlaicīgi uz acs tīklenes) daba var pārliecināt ikvienu: aizveriet vienu aci, un kā dzejā – telpiskuma parādība gaist …
Redzes īpatnība šādi skaidrot uztveramo informāciju īpaši aktualizējas pēdējo gadu laikā, kad arvien vairāk cilvēku lielu daļu savas dzīves pavada nevis audzējot mežus, graudaugus vai barojot ar tiem lopus, bet gan kombinējot uz datora plakanas prezentācijas, kuras “redzes uztveres smadzenēs” apstrādājas pēc 20.gadusimteņa algoritmiem.
Šī parādība zināma jau ilgi pirms Eifelis radīja savus darbus Eiropā un Amerikā. Vēlāk tā ir tikusi nosaukta par krāsu stereoredzi (“chromastereopsis”) vai “stereopsi” – tādējādi uzsverot, ka parādībai ir neirāls pamats. Un tikai abu acu neirālās informācijas vienlaicīga apstrāde smadzeņu garozā var ieslēgt to sajūtu vai maņas reakciju: „Te ne viss atrodas vienā plaknē!”
Pirmie autori, kuri skaidroja šo parādību pielietojot acs optikas principus bija Vos (1960), Kishto (1965), Ye et al. (1992) un Thompson et al. (1993). Šie autori dažādā veidā mēģināja parādīt pamatprincipus novērojamai redzes ilūzijai. Izskaidrojumi bija kvalitatīvi, taču tie varēja kalpot kā starta pozīcija dažādām ilūzijas variācijām. Īpaši jāatzīmē autoru interpretācija par dažādu krāsu informācijas “smaguma centra” modeli, kurā jāievēro gaismas plūsma acī un tās fokusēšanās īpatnības pie dažāda gaismas avota spektrālā sastāva (Hayashi et al., 2012). Datora monitorā plūsma atbilst trim – sarkanā, zaļā un zilā – luminoforu starojumiem.
Minētie autori ir šo parādību centušies skaidrot, ka tā rodas no acs segmentu deformācijas, no apgaismojuma izmaiņas, kā rezultātā mainās acs zīlītes diametrs. Tas izsauc mūsu uztverē krāsu stereopses klātbūtni un tās „polaritātes” maiņu – zils pirms sarkanā un otrādi. Šīs parādības lielumu un polaritāti ietekmē arī acs patoloģijas (Rozkova et al., 2012).
Tēma bija interesanta arī bakalaura studentei Kristīnei Muižniecei, kura ar lielu azartu iesaistījās pētījumā un palīdzēja ar datu vākšanu un apstrādi. Autori līdz šim bija centušies uzmanību veltīt tikai krāsu stereoredzes efekta principa izskaidrošanai, un izsauktā efekta “dziļumu” – cik lielā mērā dotais redzes stimuls padara datora ekrānu uztverē par neplakanu – pētīja to nepietiekami. Šeit var minēt dažus pēdējos darbus, veltītus šai problēmai (Chen et al., 2012) par stereodisparitāti uz datora ekrāna. Mēs savukārt vēlējāmies uzzināt, kāda ir minimālā krāsu dažādība, kura izsauc šķietamību, ka datora ekrāns vairs nav plakans. Efektam tika piemērots mērs. Pie šādas kvantitatīvas interpretācijas parādās iespēja diferencēt dažādu faktoru ieguldījumu iluzorajā stereoredzes efektā, tādu kā apgaismojums, optimāla acs refrakcijas korekcija un nogurums. Darbs iekļaujas LU Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas pētniecības programmas “Redzes pārslodzes fizioloģijas pētījumi un redzes stresa diagnostikas metodikas izstrāde” plānos.”
Publikācijas bibliogrāfiskais apraksts
Ozoliņš, Māris. Distortion of color images on flat computer screen due to chromostereopsis / Maris Ozolinsh, Kristine Muizniece, Gunta Krūmiņa. // European Scientific Journal. 1857-7431 Special ed. (2014, May), p.533-538 : fig. URL: http://eujournal.org/index.php/esj/article/view/3311/3093.
Dr.phys., asoc.prof., vadošā pētniece Gunta Krūmiņa. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs