Jansone Aija. Austrumvidzemes rakstainie dūraiņi: 20. gadsimta otrā puse – 21. gadsimta sākums.

Dr.hist. Aija Jansone par izdevumu:

“Latvijas novados, pilsētās un laukos dzīvo brīnišķīgas sievas, kuras joprojām kopj mūsu tautas gadsimtiem senās rokdarbu prasmes.  Adīšana ir sena apģērba darināšanas un rotāšanas tehnika, kas pilda kā praktiskās, tā dekoratīvās funkcijas. Mūsdienās adīšana mājas apstākļos ir saglabājusies gan kā dzīves nepieciešamība, gan kā tradīcija. Adījumu mūžs ir īss, kad tos novalkā, to vietā tiek darināti jauni. Katru nākamo adījumu rotājums un saturs mainās.

Kā attīstījusies adīšanas māka Latvijā 20. gs. otrajā pusē – 21. gs. sākumā, rāda aizvadīto gadu etnologu zinātnisko ekspedīciju vākumi dažādos Latvijas kultūrvēsturiskajos apgabalos. Uz šo materiālu bāzes ir veikti pētījumi un 2008. un 2011. gadā izdoti pirmavotu krājumi par cimdu un zeķu adīšanas tradīcijām Latgalē[1] un Kurzemē,[2] nu ir tapis Vidzemes kultūrvēsturiskajam apgabalam veltīts izdevums.

Austrumvidzemes materiāla izvēli noteica grāmatas autores savāktais materiāls etnologu zinātniskajās ekspedīcijās Madonas rajona Ļaudonas un Mētrienas pagastā (2007. g.) un Krustpils novada Kūku un Variešu pagastā (2009. g.), kurās tika fiksēti 359 pāri adīto cimdu (dūraiņi, pirkstaiņi) un zeķu. No minētā vākuma izdevumā ievietoti 180 rakstainie dūraiņi, kas labi ilustrē 20. gs. otrās puses un 21. gs. sākuma Austrumvidzemes adītāju konkrētā laika un vietas adīšanas mākas radošās ieceres attīstības gaitu un rezultātus.

Pētījums “Austrumvidzemes rakstainie dūraiņi” ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas kultūras vēsturē, jo saglabā šo materiālu nākamām paaudzēm.  Salīdzinošiem pētījumiem to varēs pilnvērtīgi izmantot arī citzemju tautas mākslas pētnieki, jo teksts ir tulkots angļu valodā.

• [1] Jansone A. Dzīvā cimdu un zeķu adīšanas tradīcija Vārkavā = Glove and Sock Knitting Tradition in Vārkava. – Rīga : Zinātne, 2008. – 128. lpp.
• [2] Jansone A. Rucavas rakstaino adījumu mantojums = Heritage of Rucava’s Patterned Knitted Articles. – Rīga : Zinātne, 2011. – 200. lpp.”

LU Latvijas vēstures institūts. Etnoloģijas nodaļa.

 

Izdevuma atvēršanas svētki

Praktiskie Rokdarbi. A. Jansones grāmatas atvēršanas svētki.

Madonas novads. Aicinām ikvienu, kuram tuvi rokdarbi un adīšanas prasmes un kuru interesē sava novada etnogrāfijas vēsture, uz grāmatas atvēršanas svētkiem.

Intervija ar Dr.hist. Aiju Jansoni:

– Kā radās iecere par grāmatas “Austrumvidzemes rakstainie dūraiņi” rakstīšanu?
Pirms 2 gadiem apgāda “Zinātne” Valdes priekšsēdētāja Ingrīda Segliņa man zvanīja, jo bija iecerējusi atkārtoti izdot etnogrāfes Mirdzas Slavas grāmatu “Latviešu rakstainie cimdi” (1990.). Tā kā šo ieceri neizdevās īstenot, sākām domāt par jaunu izdevumu ar jauniem, klāt nākušiem 2007. un 2009. gados etnologu zinātniskajās ekspedīcijās Madonas rajona Ļaudonas un Mētrienas pagastos un Jēkabpils rajona Kūku un Variešu pagastos savāktiem materiāliem / pirmavotiem.

– Vai Jums bija kādi interesanti notikumi grāmatas tapšanas laikā?
Materiālu vākšanas laikā interesanti bija satikt un aptaujāt teicējas, klausīties viņu dzīves stāstus, un pēc iespējas plašāk iztaujāt par katra konkrētā darinājuma ieceres rašanos, tehnisko paņēmienu apguvi, izmantotiem izejmateriāliem un rokdarba tapšanas nolūku. Ievēroju, ka sievas, kuras ada, strādā arī dažādus citus rokdarbus. Un kas ir interesanti – viņas visas ļoti mīl ziedus, un daudzām pie mājām ir vērā ņemami puķu dārzi. Katrai sievai tā ir mīlestība uz savu ziedu: viena audzē liliju, cita dāliju vai viendieņu kolekcijas.

– Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai taptu šī grāmata?
Uz savāktā materiāla bāzes grāmatas uzrakstīšana, redakcionālā sagatavošana un nodrukāšana ilga divus gadus. Grāmata izdota Apgādā “Zinātne” (800 eksemplāros), ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Grāmatā ievietoti manis pašas ekspedīcijās fotografētie attēli un kompjūtera grafiķes Ineses Niedras zīmējumi. Par izdevuma māksliniecisko noformējumu rūpējās mākslinieks Aivars Plotka. Tas bija neiedomājami apjomīgs komandas darbs.

– Kādas Jums ir sajūtas pēc grāmatas uzrakstīšanas?
Kad iznāca pirmā grāmata, tad jutos apjukusi – jo neticēju, vai tiešām tā ir mana grāmata, kuru es esmu uzrakstījusi? “Austrumvidzemes rakstainie dūraiņi” ir mana desmitā grāmata, un man ir liels gandarījums, ka tautai tā patīk un noder jaunām ierosmēm, bet galvenais – Latvijas kultūrvēsturē ir nofiksēta Austrumvidzemē mūsdienās rakstaino adījumu kultūra, līdz ar to šis materiāls tiks saglabāts nākamām paaudzēm.